Puķes, augļi un to burvība!

Persiks

Persiki – sulīgi, maigi, garšīgi un aromātiski augļi, kuri satur ļoti daudz vitamīnu un minerālvielu.

Pie mums tie ir atceļojuši no Ķīnas, pirms 2000 gadu.

Persiki ir visdažādāko izmēru un visdažādāko formu, bet pats galvenais, tie ir neiedomājami garšīgi un noderīgi. Tiem ir brīnišķīgs aromāts. Persiki satur daudz dzelzs sāļu un kālija, tie palīdz cīnīties ar tādām slimībām, kā anēmija, tie normalizē vielmaiņu. Fosfors un kālijs labvēlīgi ietekmē darba spējas un uzlabo atmiņu, labvēlīgi iedarbojas uz galvas smadzeņu darbību un palīdz pārdzīvot nervu un emocionālo spriedzi. Persiku augļus jāēd: ja ir sirds ritma traucējumi, mazasinība, kuņģa saslimšanas ar pazeminātu skābes daudzumu, zarnu trakta atveseļošanai, žultspūšļa stimulācijai. Persiks satur lielu daudzumu C vitamīna.

Ja jūs gribat, lai jums būtu samtaina āda un gribat tādu efektu saglabāt ilgu laiku, lietojiet persikus un tie jums palīdzēs iegūt un saglabāt šādu efektu, jo persiki uzlabo ādas barošanu, palīdz saglabāt mitrumu šūnās, pasargā ādu no novecošanās.

Persiks satur lielu daudzumu ogļhidrātu, pārsvarā cukuru, tāpēc to nav ieteicams lietot cilvēkiem, kuriem ir cukura diabēts. Bet, var neuztraukties tie, kuri seko līdzi savai figūrai, persiks satur maz kaloriju ( vidēji liels auglis satur aptuveni 35 kalorijas) un daudz šķiedrvielu.

Aromaterapeiti apgalvo, ka persika aromāts – lieliska antidepresants. Tas atbrīvo no vienaldzības un apātijas, stimulē smadzeņu darbību, uzlabo atmiņu un koncentrēšanās spējas.

Persiki tirgū un veikalā: kā izvēlēties.

Nogatavojušos persiku izvēlēties ir viegli. Tam ir spēcīga smarža, košas krāsas.

Persiki ir dažādu šķirņu, tie atšķiras ne tikai ar valstīm, kurās tie ir auguši, bet arī ar smaržu un garšu. Gataviem persikiem mīkstumam ir jābūt rozā, baltam vai dzeltenam . Baltais un rozā mīkstums ir vissaldākais, bet dzeltenais – visaromātiskākais.

Gatavos persikos ļoti labi orientējas lapsenes un bites. Droši pērciet tos augļus, pie kuriem tās lido.

Ja, jums ir pagadījušies ne visai gatavi augļi – nepārdzīvojiet! Tie nogatavosies, ja tos dažas dienas paturēsiet istabas temperatūrā. Persiku nogatavošanās procesu var paātrināt, ieliekot tos papīra maisā kopā ar banāniem.

Zinātāji apgalvo, ka visgaršīgākie persiki ir tie, kuriem ir mazliet nepareiza forma.

Veikalos, kad nav sezona, mēs iegādājamies augļus, kuri ir bijuši pakļauti ķīmiskai apstrādei. Ja jūs vēlaties zināt, cik ļoti persiks ir apstrādāts ar ķīmiskām vielām, pārlauziet to uz pusēm. Ja ķīmiskās vielas ir par daudz, kauliņš persika iekšpusē būs sauss un sačokurojies. No tādiem persikiem var izcept pīrāgu, pagatavot kompotu vai ievārījumu. Nekādā gadījumā tos nedrīkst dot bērniem. Ja kauliņš ir neskarts, ēdiet un priecājieties, tikai pirms ēšanas obligāti nomazgājiet.

Nogatavojies persiks – ilgdzīvotāju izvēle.

Ķīna persiks simbolizē ilgdzīvošanu un skaitās viena no galvenajām sastāvdaļām jaunības eleksīra pagatavošanā.

Persikus ļoti bieži iesaka iekļaut veselīgas ēšanas ēdienkartē: svaigi persiki veicina treknas barības pārstrādi, tāpēc persiku deserts sātīgas maltītes beigās būs ļoti noderīgs.

Dietologi iesaka:

  • Persiki nepieciešami slimiem un slimības novājinātiem cilvēkiem, jo tiem ir barojošas un organismu spēcinošs īpašības.
  • Persiku sula palīdz novājinātiem bērniem atgūt spēkus.
  • Persiku sula palīdz pie kuņģa saslimšanām.
  • Persikus var izmantot kā urīndzenošu līdzekli pie nierakmeņu slimībām.
  • Persiki satur kālija sāļus, kuri palīdz pie sirds slimībām, piemēram, sirds ritma traucējumiem.
  • Svaigus persikus var lietot anēmijas ārstēšanai, tie veicina hemoglobīna paaugstināšanos.
  • Pateicoties augstajam A,C un B vitamīnu saturam augļos, tos iesaka lietot saaukstēšanās slimību profilaksei, tie organismam palīdz pielāgoties apkārtējai videi.

Uzmanīgi, persiki!

Uzmanīgi pret aromātiskajiem persikiem jāizturas cilvēkiem, kuriem ir alerģijas, diabēta slimniekiem, cilvēkiem ar noslieci uz aptaukošanos.

 

 

 

 

Auglis – hurma

Ebenkoka dzimtas siltzemju augs hurma (no grieķu valodas “diospyros” – “dievišķais auglis”), kas tiek saukta arī par ebenkoka augli vai persimonu, no botāniskā viedokļa ir pieskaitāma pie ogām. Ebenkoks ir mūžzaļš vai vasarzaļš koks vai krūms, kuru lapas ir līdzīgas lauru lapām un kura zaros nogatavojas hurma, bet pašu koku izmanto galdniecībā un melnkoka ieguvē. Pasaulē visplašāk tiek audzēta japāņu hurma, kuras lielajiem un smagajiem (300 – 500 g) augļiem ir dzeltenoranža krāsa, kuras dzimtene neloģiskā kārtā ir Ķīna, kur to audzē jau vairākus tūkstošus gadu. Pārējā pasaule hurmu iepazina tikai pēc 19. gadsimta. Pēc 19. gadsimta sākās arī japāņu hurmas šķirnes dažādošana, līdz mūsdienām iegūstot vairāk kā divus tūkstošus hurmas šķirņu, piemēram, Izraēlas šaronu, velvetābolu jeb mabalo, Kaukāza, melno un amerikāņu hurmu, kas ir pieejamas teju visā pasaulē, taču liela daļa no tām nemaz nav lietojamas uzturā.

Hurma ir ļoti vērtīgs auglis, jo tās sastāvā ir daudz šķiedrvielas, pektīnvielas, glikoze, proteīni, tanīni, nātrijs, kalcijs, dzelzis, kālijs, jods, varš, magnijs, C vitamīns un beta-karotīns. Hurmas ārstnieciskās funkcijas ir sirds un asinsvadu sistēmas stiprināšana, hipertonijas, mazasinības un vairogdziedzera slimību ārstēšana, gremošanas sistēmas darbības uzlabošana, nervu atslābināšana, zarnu nūjiņu un stafilokoku likvidēšana, klepus un bronhīta ārstēšana, plaušu audzēju un akmeņu profilakse, infekciju un iekaisumu profilakse, urīndzīšana. Hurmu tās bagātīgā glikozes un cukuru sastāva dēļ nav ieteicams lietot cukura diabēta slimniekiem. Nav ieteicams lietot negatavu hurmu tās lielā tanīnu satura dēļ, kas, reakcijā ar kuņģa sulu, gremošanas sistēmā rada praktiski neiznīcināmu, lipīgu masu, kas var novest pie nopietniem veselības traucējumiem vai pat nāves briesmām. Hurmu tās organisko skābju trūkuma dēļ ir ieteicams lietot cilvēkiem, kuriem ir paaugstināts skābes līmenis kuņģī. Hurmu var lietot arī ārīgi furunkulu un brūču ārstēšanā.

Pat japāņu hurmai ir divi paveidi – savelkošā un nesavelkošā hurma, kuras atšķiras gan pēc izskata, gan pēc garšas. Tā kā negatava hurma, neatkarīgi no tās šķirnes un paveida, ir nebaudāma, pat negaršīga tās sīvuma un savelkošās garšas dēļ, to vienmēr ir ieteicams iegādāties gatavu vai negatavu mājās nogatavināt, kam ir pat izstrādātas speciālas nogatavināšanas metodes. Diemžēl transportēšanas nolūkos hurma tirdzniecības vietās visbiežāk nonāk vēl joprojām negatava, tāpēc tās gatavības pakāpei būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Gatavai hurmai ir salda, medum līdzīga garša un želejveidīga konsistence, kuru klāj plāna, gandrīz caurspīdīga miza. Tās kaloriju saturs uz 100 gramiem ir apmēram 70 kcal. Hurmu plaši pielieto kulinārijā – gan svaigu ievārījumu, želeju, kūku, kēksu, pīrāgu, pudiņu pagatavošanā, gan kaltētu punša un etiķa pagatavošanā, gan termiski apstrādātu Hurma veiksmīgi tiek pielietota ne tikai desertos, bet arī sāļo salātu, mērču un uzkodu pagatavošanā.

Auglis – banāns

Banāns ir tropu lakstaugs, no kura iegūst augļus un šķiedras. Banāns ir šī lakstauga auglis, cilvēka uzturā plaši pielietots auglis, kuru iegūst no banānaugiem Musa x paradisiaca vai Musa acuminata, taču nereti tos iegūst arī no tādām banānaugu ģints sugām kā Musa balbisiana, Musa fehi vai Musa troglodytarum. Pasaulē ir vairāk nekā 300 pārtikā izmantojamo banānu šķirņu, taču lielražošanā izmanto tikai Cavendish, kura tiek audzēta plašās monokultūru audzēs.

Skatoties no botāniskā aspekta, banāns ir oga ar sēklām un biezu, koši dzeltenu un viegli nolobāmu mizu. Banāna forma ir garena, tā aptuvenais garums ir 15 cm, bet tā diametra garums ir no 3 – 4 cm. Banāna krāsa bez mizas mēdz būt no gaiši dzeltenas līdz pat baltai.

Banāni ir seni kultūraugi, svarīga eksporta prece un tropiskajās valstīs tie ir nozīmīgs pārtikas augs. Galvenās banānu kultivēšanas teritorijas atrodas starp 30 grādu Ziemeļu un 30 grādu Dienvidu paralēli ne augstāk par 2000 m virs jūras līmeņa. Vislabākā banānu raža ir novērojama apstākļos, kad gaisa temperatūra dienā ir no +26 līdz +35 grādiem, bet naktī no +22 līdz +28 grādiem. Banānu raža ir iespējama arī tajās teritorijās, kurās gaisa temperatūra ir zemāka, taču tajās teritorijās, kurās temperatūra ilgstoši ir zemāka par +10 grādiem, banāni netiek kultivēti.

Banānu izcelsmes zeme ir Āzija, taču vēlāk tos sāka audzēt arī Austrumāfrikā un Ēģiptē. Mūsdienās banāni aug tropos visā pasaulē. Banāni kopā ar kafiju veido 60% no reģiona kopējā eksporta. Banānu eksporta lielvalstis ir Kolumbija, Kostarika, Filipīnas un Ekvadora, taču pēdējā laikā ievērojami ir pieaudzis eksports arī no Rietumāfrikas valstīm.

Banāni ir piesātināti ar dažādiem vitamīniem, minerālvielām un ogļhidrātiem, tāpēc uztura speciālisti uzskata, ka banānu lietošana uzturā palīdz saglabāt veselīgu svaru, uzlabo koncentrēšanās spējas un atmiņu, kā arī nodrošina enerģiju. Divas trešdaļas pasaules banānu eksporta kontrolē “Chiquita”, “Dole”, “Del Monte”, kuras ir dominējošās banānu importētājvalstis arī uz Eiropu.

Auglis – citrons

Citrons ir citrusa auglis, ko iegūst no citronkoka. Citronkoki aug tropu un subtropu apgabalos, taču mūsdienās citronkokus audzē ne tikai šajās zonās. Citronu brīvā dabā iespējams atrast Āzijā, piemēram, Indijā, taču arī citās valstīs, kur ir atbilstošs klimats, piemēram, Itālijā, Spānijā, Brazīlijā un citur. Citroniem ir dažādas šķirnes, taču izskats un garša lielākoties ir nemainīga. Gatavam citronam ir dzeltena, poraina miziņa, tā forma ir ovāla, nedaudz ieapaļa. Citrona garša ir skāba, jo satur citronskābi, arī tā smarža ir skābena. Šiem augļiem ir daudzveidīgs pielietojums. Visplašāk citronu izmanto kulinārijā, taču tam piemīt arī ārstnieciskas īpašības.

Uzturā iespējams lietot ne tikai citrona mīksto daļu, bet arī mizu un sēklas. Kulinārijā lielākoties tiek izmantota citronu sula, kas ēdienam piešķir skābenu piegaršu. Atšķaidot citronu sulu ar ūdeni, iespējams pagatavot atspirdzinošu dzērienu. Citrona mīkstumu un mizu pārsvarā pievieno ēdienam, kā garšas bagātinātāju. Citronu lieto arī dažādu ēdienu pagatavošanā, piemēram, kūku cepšanā, dažādos desertos vai salātos, kā arī, izmantojot citronu mizu vai sēklas, iespējams radīt tādas garšvielas kā citronpipari. Tā skābās garšas un aromātiskās smaržas dēļ, augļa sulu izmanto dažādu marināžu pagatavošanai, kā arī mērcēs. Citrons ēdienam piedod pikantu garšu. Šis auglis izmantojams arī kā palīglīdzeklis virtuvē, jo, nedaudz uzsmidzinot citronu sulu citiem augļiem, tie pēc laika nepaliks brūni.

Aukstā laikā citronu bieži vien pievieno tējai, jo citrons ir bagātīgs C vitamīna avots, kas palīdz pret saaukstēšanos. Pateicoties tā vērtīgajām vielām, citrons plaši tiek izmantots medicīnā, kā ārstniecības līdzeklis pret dažādām slimībām. Tā ārstnieciskās spējas uzlabo dažādu iekšējo orgānu darbību. Citronam piemīt profilaktiskas īpašības, tāpēc to ieteicams lietot pēc onkoloģiskām saslimšanām. Silts citronūdens tiek lietots arī, lai novērstu stresu, uzlabotu imūnsistēmu, izvadītu liekos toksīnus, kas uzglabājušies organismā. To vislabāk dzert ir tieši no rītiem. Vājas koncentrācijas citronu sula noder arī kā dezinfekcijas līdzeklis nelielām brūcēm.

Citronam ir arī svarīga loma dažādos reliģiskos rituālos. Ebrejiem citrons ir nozīmīgs simbols. Arī budisti izmanto šo citrusa augli reliģiskiem nolūkiem.

Citrona smaržas un sulas atjaunojošo īpašību dēļ, tas plaši tiek izmantots arī parfimērijā. Auglis kā smaržviela tiek pievienots ziepēm, dušas želejās, dažādos krēmos, šampūnos. Tā kā citronu sulai un mizai piemīt atjaunojošas īpašības, tos bieži izmanto dažādiem sejas, ķermeņa un acu krēmiem. Tā kā citronskābē ir arī balinošas vielas, augli izmanto arī balinošas zobu pastas ražosānā. Mājas apstākļos iespējams citronu sulu smērēt uz zobiem, tos baltinot, taču citronskābe šajā auglī ir pietiekami koncentrētā veidā, lai ilgstošas šādas rīcības rezultātā, spētu bojāt zobu emalju.

Balinošās iedarbības dēļ, citronu sulu var izmantot arī mājsaimniecībā, ja vajadzīgs likvidēt kādu traipu. Tomēr, tīrīšanā izmantojot citronu sulu, jāatceras, ka tas var padarīt apstrādājamo materiālu daudz neizturīgāku, kā arī izbalināt krāsu, ne tikai likvidējamo traipu.

Vieglās pieejamības un mazo izmaksu dēļ, citronus izmanto arī dažādos eksperimentos.
Citronus iespējams izmantot arī dekoratīvā nolūkā. Tos var iestrādāt sveču vaskā, padarot sveci vizuāli baudāmāku, kā arī izdalot citronam raksturīgo aromātu. Sakaltētu citronu ripiņas bieži vien izmanto arī telpas dekorācijās – saverot kaltētās ripiņas uz aukliņas un pieliekot tās pie sienas vai jebkuras citas vietas, iespējams viegli, lēti un vienkārši izgreznot apkārtējo vidi. Kā arī šāda veida rotājums radīs patīkamu aromātu. Šo paņēmienu var izmantot arī Ziemassvētku eglītes dekorēšanai. Sakaltētas citrona ripiņas izmanto arī dāvanu dekorēšanas procesā.

Auglis – apelsīns

Par apelsīnu dēvē apelsīnkoka augli. Tā dzimtene ir Āzijā, no kurienes tas 16.gs tika ievests Eiropā, bet vēlāk Amerikā, Dienvidamerikā, Austrālijā un Āfrikā, kur to sāka audzēt komerciāliem nolūkiem. Mūsdienās vislielākā šo citrusaugļu ražotne atrodas Brazīlijā. Apelsīnkoks parasti izaugt 9-10 metrus augsts un tam ir balti ziedi. Lai tas izaugtu un spētu ražot augļus, tam nepieciešams subtropu vai tropu klimats. Apelsīnam ir bumbveida forma, no ārpuses to sedz oranža, izturīga un nedaudz poraina miza, bet iekšā ir augļa mīkstā daļa, kas sadalīta vairākās daivās. Sākumā, kamēr auglis vēl nav nogatavojies, tas ir zaļš un izmēra ziņā mazāks, taču izaugot tā miza iegūst oranžu nokrāsu. Atkarībā no šķirnes krāsa variē spektrā no dzeltenīgas līdz pat tumši oranžai krāsai. Tiek audzēta arī sarkano apelsīnu šķirne, kas vizuāli gan no iekšpuses, gan ārpuses ir iesarkanā krāsā. Apelsīnam ir izteikts aromāts un atkarībā no šķirnes tā garša var būt gan salda, gan rūgtena. Primāri šo augli izmanto kulinārijā, taču tas tiek plaši izmantots arī ārstnieciskos nolūkos un parfimērijā.

Visplašāk ēdiena pagatavošanā tiek lietots saldais apelsīns, taču rūgto apelsīnu pievieno gaļas ēdieniem. Sagriežot augli gabaliņos, iespējams pagatavot dažādus salātus. Kopā ar citiem augļiem apelsīnu plaši izmanto saldajos ēdienus gan kā sastāvdaļu, gan garnējumu. Citrusaugli pievieno kūkām, kā arī no tā iespējams izvārīt dažādu kombināciju ievārījumus. Gan rūgto, gan saldo apelsīnu izmanto, pagatavojot dažādas mērces vai gaļas marinādes, kas pēc cepšanas ēdienam piedod rūgtenu vai saldenu garšu, kā arī rada patīkamu aromātu. Uzturā bieži tiek izmantota tieši apelsīnu sula – no rītiem tā ir tikpat iecienīts dzēriens kā kafija vai tēja. Svaigi spiesta apelsīnu sula dod mundrumu, atmodina prātu un ķermeni, kā arī sulā ir ļoti daudz organismam nepieciešamo vielu, kas stimulē imūnsistēmas aizsardzības spējas. Apelsīnu šķēlītes aukstajā laikā izmanto arī kā piedevu tējai – tās uzlabo gan garšu, gan aromātu, kā arī ir vajadzīgas ķermeņa aizsargspēju uzlabošanai. Augļa miziņu izmanto liķiera pagatavošanā. Gan kaltētu, gan svaigu apelsīnu mēdz pievienot arī karstvīna pagatavošanā.

Apelsīns visplašāk zināms kā bagātīga C vitamīna krātuve, taču tas satur arī organismam nepieciešamas minerālvielas, A un B vitamīnu, folijskābi, magniju, mangānu, fosforu, dzelzi, varu un cinku. Vērtīgo vielu dēļ, citrusaugli izmanto arī kā ārstniecības līdzekli dažādām veselības problēmām. Apelsīnos esošais C vitamīns kavē kancerogēno vielu rašanos organismā, tas arī palīdz cīņā pret ļaundabīgiem audzējiem. Apelsīnu lietošana palīdz arī pret nieru slimībām, neļauj veidoties nierakmeņiem. Auglis mazina holesterīna līmeni, kā arī ir noderīgs sirds veselībai, jo tajā ir sirdij nepieciešamais kālijs. Apelsīna vērtīgās vielas aizsargā pret dažādiem vīrusiem, auglis mazina aizcietējumus, palīdz regulēt asinsspiediena līmeni, stiprina asinsvadu sieniņas, novērš trombu veidošanos, kā arī darbojas kā spēcīgs organisma atindētājs. Citrusauglis noderīgs arī acu veselībai un aizsargā ādu, jo tajā ir organismam nepieciešamie antioksidanti. Apelsīnam piemīt arī īpašība veicināt dažādu brūču sadzīšanu.

Aromāta dēļ, apelsīnu izmanto arī parfimērijā. Augļa aromāts jūtams dažādos smaržūdeņos, to izmanto arī citos ķermenim un matiem domātos produktos, piemēram, ķermeņa losjonos, dušas želejās, šampūnos, ķermeņa skrubjos un citur. Ražojot ziepes un sveces, apelsīnu izmanto ne tikai smaržas nolūkā, bet arī kā dekoratīvu elementu. Pieejami arī gaisa atsvaidzinātāji ar šī augļa aromātu.

Kaltētā veidā šo citrusaugli var lietot, lai izgreznotu dāvanu iesaiņojumus. Ripiņās sagrieztu un kaltētu apelsīnu var ievērt aukliņā un pakarināt pie sienas, aizkariem, izmantojot kā skaistu un aromātisku iekštelpu dekorējumu.

Auglis – ananāss

Populārākais bromēliju dzimtas tropu augs ir ananāss, tā augli arī sauc par ananāsu. Augļa dzimtene ir Paragvaja un Brazīlija, taču uz Eiropu to pārveda slavenais jūras braucējs Kristofors Kolumbs. Eksotiskajam auglim ir īpatnēja āriene, kas atgādina čiekuru, tāpēc ananāss tiek dēvēts arī par priežābolu (pineapple). No ārpuses augli sedz raupja, koksnaina miza, virspusē tam ir lapu rozete, taču augļa ēdamā daļa ir vidēji mīksta, dzeltena, kurai pa vidu ir serde. Tieši serdē atrodas eksotiskā augļa lielākā vitamīnu krātuve. Tā garša un smarža ir saldi skābena. Tradicionāli ananāss tiek lietots kulinārijā, kā arī ir palīglīdzeklis svara zaudēšanā, taču tam piemīt arī daudz ārstniecisko īpašību.

Ēdienu gatavošanā ananāsu izmanto visdažādākajos veidos – svaigu, konservētu, ceptu. Arī tā sula tiek plaši lietota. Svaigu ananāsu parasti pasniedz gabaliņos kā uzkodu vai arī pievieno tā gabaliņus lapu salātiem. Sagrieztu augli mēdz pievienot arī dzērieniem gan kā vienkārši dekorāciju, gan kā garšas uzlabotāju. Vāciešiem ir tradīcija Jaunajā gadā pasniegt šampanieti ar šī augļa gabaliņiem. Lielu lomu šis eksotiskais auglis ieņemt tieši saldo ēdienu pagatavošanā – gan konservētu, gan svaigā veidā to pasniedz pie saldējuma, tas noder kā sastāvdaļa dažādās kūku receptēs. Saldo garšu ananāsā rada saharoze, tāpēc ar augļa lietošanu ir jāuzmanās cukura diabētiķiem. Tomēr ananāsa specifiskās garšas īpatnību dēļ, augli pievieno arī gaļas ēdieniem. Tā kā auglis satur vielu, kas palīdz pārstrādāt pārtiku, visbiežāk to pasniedz maltītes beigās, lai novērstu smaguma sajūtu.

Ananāss satur ļoti daudz vērtīgu vitamīnu un minerālvielu, kas uzlabo veselību un stiprina imunitāti. Auglis satur gan A, gan B, gan C vitamīnu, kā arī nātriju, kalciju, dzelzi, magniju, fosforu un citas vielas. Tas ir arī spēcīgs antioksidants. Pateicoties visām vērtīgajām vielām, ananāsu lietošana palīdz novērst un ārstēt saaukstēšanos, klepu, kā arī iekaisumu. Šim tropu auglim piemīt īpašība mazināt paaugstinātu asinsspiedienu, kā arī tas neļauj asinīm sabiezēt. Līdz ar to pārmērīga ananāsa lietošana nav ieteicama cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar asins sarecēšanu. Minerālvielu dēļ, ananāss palīdz stiprināt kaulus. Auglis palīdz arī acīm, uzlabo smaganu stāvokli, novērš gremošanas problēmas, likvidē dažādus parazītus, kas atrodas organismā. Ananāsu sulu ir ieteicams dzert grūtniecēm, jo tā palīdz samazināt nelabumu. Sulas lietošanas noder arī nelabuma gadījumos, kad to izraisa braukšana ar mašīnu, lidmašīnu, kuģi un citur. Mazs gabaliņš šī tropu augļa satur ļoti daudz C vitamīna, kas nepieciešama kā ikdienas deva mūsu organismam. C vitamīns uzlabo cilvēka imūnsistēmu, pasargā organismu no dažādiem mikrobiem, kā arī nodrošina enerģiju.

Tā kā auglis satur fermentu, kas palīdz sašķelt olbaltumvielas, tad tiek uzskatīts, ka ananāss ir labs palīglīdzeklis dažādās diētās. Radīta pat īpaša diēta, kuras galvenais nosacījums ir ananāsa un tā sulas nepārtraukta lietošana uzturā. Taču jāņem vērā, ka, pārmērīgi lietojot ananāsu, paaugstinās skābju līmenis kuņģī, tāpēc augli neiesaka lietot gastrīta un kuņģa slimniekiem. Tas arī izraisa mutes kaktiņu iekaisumu, kā arī mutes gļotāda kļūst jēla. Tomēr, par spīti uzskatam, ka auglis var samazināt lieko svaru, ir pierādīts, ka ananāsa galvenā nozīme svara zaudēšanā ir tā spēja paātrināt vielmaiņu. Auglis palīdz ātri izvadīt šķidrumu no organisma, kā arī tas mazina celulītu.

Ananāss tiek lietots arī skaistumkopšanā. Tas palīdz uzlabot taukainu sejas ādu. Mājas apstākļos ir iespējams ierīvēt seju ar ananāsu sulu, taču jāuzmanās, lai sula neiekļūst acīs. Aromāta dēļ, eksotisko augli izmanto arī kā smaržūdens elementu, pievieno svecēm, ziepju ražošanā, dušas želejās, krēmos un citur.

Orhidejas

Vairums ziedu veikalos ir iespējams iegādāties Orhidejas. Augs, kura ziedi krāšņi rotās jūsu balkonu vai istabas palodzi un iepriecinās jūs ar savu skaistumu reizē ir ļoti noslēpumains, un tam tiek piedēvēta sarežģītu augu reputācija. Orhideju dzimtas augi ir viendīgļlapju augi, kuri sastopams gandrīz visos pasaules kontinentos, izņemot Antarktīdu. Šobrīd zināmas aptuveni 24500 orhideju sugu, bet to sugu skaits varētu sasniegt pat 30 tūkstošus. Lielākoties orhidejas sastopamas tropu klimatiskajā joslā, lietusmežu reģionā. Latvijā dabā sastopamas 34 orhideju sugas. Lielākā daļa no tām ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Mūsu valstī dabā tās sastopamas uz zemes, pļavās, purvos un mežos. Populārākās no tām: Smaržīgā naktsvijole (Platanthera bifolia), Dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus) un Sarkanā cefalantēra (Cephalanthera rubra).

Orhidejas pamatā izmanto 3 lietās: kā garšvielu, kā košumaugus un arī tautas medicīnā.

Orhidejas ir ārkārtīgi daudzveidīgas savā izskata ziņā, jo to lielums var atšķirties amplitūdā no vairākiem metriem līdz pat sīkas monētas lielumam. Pamatā šie augi tiek audzēti telpās to krāšņo un skaisto ziedu dēļ. To kopšana mēdz būt sarežģīta, bet daudzām sugām tā ir pavisam vienkārša. Populārākās no veikalos nopērkamajām orhidejām ir: ‘’taureņu orhidejas’’ jeb falenopši (Phalaenopsis), miltonijas (Miltonia), kambrijas (cambria), vandas (Vanda sanderiana), dendrobijas (Dendrobium nobile) un oncīdijas (Oncidium). Pati pazīstamākā orhideja un tās zieds ir vaniļa (Vanilla fragrans, Vanilla planifolia), kura ir viena no pašām populārākajām garšvielām un savas patīkamās smaržas un garšas dēļ vairumā sastopama saldajos ēdienos.

Lai audzētu orhidejas, tām jāpievērš diezgan liela uzmanība un jāvelta savi spēki to kopšanai. Orhidejas ir ļoti jutīgas pret temperatūru. Sarežģīti audzēt ir tā saucamās ‘’aukstās’’ orhidejas, kuras labprāt uzturas zemā temperatūrā, kas parasti liedz to audzēšanu mājās, izņemot speciālos ‘’blokus’’, kuros temperatūru var regulēt. Mājokļos parasti audzētas tiek tās orhidejas, kuras pieradušas pie mērenas vai siltas temperatūras. Orhidejas nav vēlams uzglabāt keramikas vai jebkurā citas porainas virsmas podā, jo to saknes spēj pieaugt pie tādām virsmām, kas padara neiespējamu vēlāku to pārstādīšanu. Orhidejas nedrīkst atstāt pārāk lielā caurvējā vai pārāk daudz aplaistīt. Šie un citi konkrētām sugām nelabvēlīgi apstākļi var radīt bojājumus un ātri veicināt auga bojāeju.

Dažu orhideju gumi jeb viena no sakņu sastāvdaļām tiek izmantoti kā zāles tautas medicīnā. Dzegužpuķu, naktsvijoļu un gimnadēniju jaunie gumi ir visefektīvākie. Šīs zāles tika izmantotas universāli pret dažādām slimībām. Protams, mūsdienu medicīnas speciālisti noliedz šādu zāļu pielietojuma efektivitāti.

Kopumā orhidejas ir lielisks augs, kuru izvēlēties audzēšanai mājās, kā arī tā būtu lieliska dāvana jūsu paziņām, radiem un draugiem, kuri labprāt nodarbojas ar augu audzēšanu. To audzēšanai noteikti būs nepieciešams laiks un gribasspēks, bet tas atmaksāsies ar prieku par brīnumkrāšņā auga izskatu. Jāņem vērā, ka savvaļas orhidejas Latvijā ir salīdzinoši rets augs. Veikalos redzamās orhidejas pārsvarā ir hibrīdi un tiek audzētas masveidā, bet to skaistums, neatkarīgi no izcelsmes vai rašanās veida, ir vienādi līdzīgs.

Brīnum auglis

Miracle fruit jeb brīnumu auglis, saukts arī par brīnumu ogu ir augs, kurš ir cēlies no Rietumu Āfrikas. Tā latīniskais nosaukums ir Synsepalum dulcificu, kas nozīmē, ka šis augs nāk no Synsepalum ģints, dulcificu sugas.

Šī auga interesantākā īpašība noteikti ir tas, ka, pēc šī augļa apēšanas, tas uz apmēram 30 minūtēm izmainīs to, kā tu uztver citu ēdienu garšu. Šis efekts ir pateicoties glikoigēnam ar nosaukumu mirakulins (miraculin), kurš it kā pakļauj tavas garšas kārpiņas un liek tām sagaršot saldumu, kur tā nemaz nav. Tāpēc pēc šī augļa ēšanas cilvēki uz kādu brīdi rūgtus un skābus ēdienus sagaršos kā ļoti saldus.

Kā jau minēju šis augs ir cēlies no Rietumāfrikas Tropiem. Dokumentos tas pirmo reizi parādās tikai ap 1725. gadu, kad rietumu pētnieki ievēroja, ka Rietumāfrikas ciltis pirms maltītēm košļā šos ogām līdzīgos augļus. Vēlāk šis auglis tika aizvest uz rietumiem, kur kļuva par jaunu veidu, kā izklaidēties. Tika rīkotas un nereti vēl joprojām tiek rīkotas ēdienu garšošanas ballītes, kurās cilvēki apēd šos brīnumu augļus un pēc tam mielojas ar tādām lietām kā citroniem, redīsiem un alu, lai redzētu, kā ir mainījusies to garšas uztvere.

Pats augs, kurš ražo šos augļus/ ogas, ir mūžzaļš krūmveida augs, kurš Āfrikas tropu klimatā vai tam līdzīgā klimatā parasti sasniedz 5 ar pus metru augstumu, taču vēsākos klimatos tas reti pārsniedz pusotra metra augstumu. Šī auga lapas ir garenas un tumši zaļā krāsā. Oriģinālā auga lapas ir parastas, taču nu jau ir radītas šī auga variācijas ar lielām un pat matainām lapām.

Brīnumu augļu auga ziedi ir nelieli un balti, taču augs tos ražo nevis vienreiz, kā vairums augu, bet vairākas reizes gadā. Pēc ziedu noziedēšanas sāk augt paši augļi, kas ir, nelieli, aptuveni 2 vai 3 centimetri gari, un spilgti sarkani. Par spīti šai krāsai, kas bieži nozīmē, ka auglis ir indīgs, šī auga ogas ir ēdamas. Šo sarkano augļu iekšpusē ir viena vienīga sēkla. Pats auglis nemaz negaršo saldi, taču, ja tu to pakošļāsi, kā rezultātā augļa mīkstums uz brīdi nonāks saskarē ar tavām garšas kārpiņām, tu varēsi izbaudīt šī augļa maģiskās īpašības.

Ja tu pats vēlies izaudzēt augus, kas ražos brīnumu ogas, tad tev būs nepieciešams iegādāties šī auga sēklas, kā arī nodrošināt tam ļoti siltu vidi un daudz gaismu. Vislabāk šādu augu būtu audzēt konteinerā vai speciālā siltumnīcā, jo augam nepatīk pat vismazākais vēsums vai sals, bet, ja tu vari nodrošināt karstu klimatu arī ārā, tad iestādi to vietā, kur tam būs nodrošināta daļēja ēna, jo šim augam arī nepatīk tieši saules stari. Bet tā augsni turi nedaudz mitru, taču ne slapju, jo augam nepatīk augt pārāk slapjā vidē.

Rozes

Rozes ir tās puķes, kas, manuprāt visvairāk simbolizē mīlestību, un tāpēc arī šīs puķes tiek dāvinātas, gan kā mīlestība simbols Valentīnā, gan vienkāršos apsveikumos. Roze ir rožu dzimtas ziedaugs, kas dabīgi aug gan Eiropā, gan Āzijā un arī Dienvidamerikā, tomēr viskrāšņākās šķirnes un krāsu daudzveidības ir tieši šķirnēm, kas aug Āzijā. Rožu ģintī ir vairāki simti sugu, kas savā starpā var viegli hibridizēt un vairoties, radot neskaitāmas šķirnes, kuras pēc aplēsēm ir skaitāmas vairākos desmitos tūkstošu. Šīs šķirnes parasti tiek veidotas krustojot vairākas attālas rožu sugas, mēģinot iegūt vēl nebijušas iezīmes, kā krāsu vai izturību pret aukstumu, kā arī vienkārši iegūstot lielākus vai mazākus ziedus kādai konkrētai šķirnei. Kopumā rožu ģints augi mēdz būt dažnedažādāki, un tie ir sākot no pāris desmitu centimetru lieluma līdz pat vairāku metru augstumam. Rozes ir gan krūmainas, gan vien stiebra, gan arī vijīgas gluži, kā vīksnas, bet visām rožu sugām ir kopējas asās lapas un ērkšķi, kas noklāj visu puķes stublāju.

Rozes pasaulē tiek izmantotas visdažādākajos veidos, sākot no medicīnas un beidzot ar parfimēriju un izklaides industriju. Rožu nozīmē mūsu kultūrā ir redzama, gan pirmajās mākslīgi veidotajās krāsās, kas tika veidota no rožu lapiņām, gan arī ikvienā mīlas filmā, kur galvenais tēls pasniedz savai mīļotajai rožu klēpi, vai arī noklāj gultu ar rožu lapiņām. Rozēm ir salda un īpatnēji patīkama smarža tāpēc tās tiek izmantotas arī parfimērijas industrijā un turētas mājās, gaisa uzlabošanai, un daži rožu dzimtas augi pat tiek lietoti pārtikā!

Mūsdienās rozes tiek saudzētas lielās plantācijā,s kur parasti katrā laukā tiek audzēta tikai viena rožu šķirne, kas, protams, ir efektīvi, tomēr tas rada arī problēmas, jo viena šķirne ir daudz pakļautāka insektiem un baktērijām, jo nav spējusi aizsargāties pret šiem kaitēkļiem. Un tomēr, tas nav atturējis industrijas no šiem lielajiem laukiem, kas mums ļauj iegādāties svaigas rozes pat ziemas vidū, kad tās tiek vestas no citām pasaules malām, kur pašlaik ir vasara un šie augi aug griezdamies. Mums visiem ir nācies saskarties ar šīm skaistajām puķēm, bet mēs nereti aizmirstam, cik daudz kilometrus tām ir jāceļo, lai nonāktu tavās rokās un tu spētu to uzdāvināt kādam sev tuvam cilvēkam!