Auglis – hurma

Ebenkoka dzimtas siltzemju augs hurma (no grieķu valodas “diospyros” – “dievišķais auglis”), kas tiek saukta arī par ebenkoka augli vai persimonu, no botāniskā viedokļa ir pieskaitāma pie ogām. Ebenkoks ir mūžzaļš vai vasarzaļš koks vai krūms, kuru lapas ir līdzīgas lauru lapām un kura zaros nogatavojas hurma, bet pašu koku izmanto galdniecībā un melnkoka ieguvē. Pasaulē visplašāk tiek audzēta japāņu hurma, kuras lielajiem un smagajiem (300 – 500 g) augļiem ir dzeltenoranža krāsa, kuras dzimtene neloģiskā kārtā ir Ķīna, kur to audzē jau vairākus tūkstošus gadu. Pārējā pasaule hurmu iepazina tikai pēc 19. gadsimta. Pēc 19. gadsimta sākās arī japāņu hurmas šķirnes dažādošana, līdz mūsdienām iegūstot vairāk kā divus tūkstošus hurmas šķirņu, piemēram, Izraēlas šaronu, velvetābolu jeb mabalo, Kaukāza, melno un amerikāņu hurmu, kas ir pieejamas teju visā pasaulē, taču liela daļa no tām nemaz nav lietojamas uzturā.

Hurma ir ļoti vērtīgs auglis, jo tās sastāvā ir daudz šķiedrvielas, pektīnvielas, glikoze, proteīni, tanīni, nātrijs, kalcijs, dzelzis, kālijs, jods, varš, magnijs, C vitamīns un beta-karotīns. Hurmas ārstnieciskās funkcijas ir sirds un asinsvadu sistēmas stiprināšana, hipertonijas, mazasinības un vairogdziedzera slimību ārstēšana, gremošanas sistēmas darbības uzlabošana, nervu atslābināšana, zarnu nūjiņu un stafilokoku likvidēšana, klepus un bronhīta ārstēšana, plaušu audzēju un akmeņu profilakse, infekciju un iekaisumu profilakse, urīndzīšana. Hurmu tās bagātīgā glikozes un cukuru sastāva dēļ nav ieteicams lietot cukura diabēta slimniekiem. Nav ieteicams lietot negatavu hurmu tās lielā tanīnu satura dēļ, kas, reakcijā ar kuņģa sulu, gremošanas sistēmā rada praktiski neiznīcināmu, lipīgu masu, kas var novest pie nopietniem veselības traucējumiem vai pat nāves briesmām. Hurmu tās organisko skābju trūkuma dēļ ir ieteicams lietot cilvēkiem, kuriem ir paaugstināts skābes līmenis kuņģī. Hurmu var lietot arī ārīgi furunkulu un brūču ārstēšanā.

Pat japāņu hurmai ir divi paveidi – savelkošā un nesavelkošā hurma, kuras atšķiras gan pēc izskata, gan pēc garšas. Tā kā negatava hurma, neatkarīgi no tās šķirnes un paveida, ir nebaudāma, pat negaršīga tās sīvuma un savelkošās garšas dēļ, to vienmēr ir ieteicams iegādāties gatavu vai negatavu mājās nogatavināt, kam ir pat izstrādātas speciālas nogatavināšanas metodes. Diemžēl transportēšanas nolūkos hurma tirdzniecības vietās visbiežāk nonāk vēl joprojām negatava, tāpēc tās gatavības pakāpei būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Gatavai hurmai ir salda, medum līdzīga garša un želejveidīga konsistence, kuru klāj plāna, gandrīz caurspīdīga miza. Tās kaloriju saturs uz 100 gramiem ir apmēram 70 kcal. Hurmu plaši pielieto kulinārijā – gan svaigu ievārījumu, želeju, kūku, kēksu, pīrāgu, pudiņu pagatavošanā, gan kaltētu punša un etiķa pagatavošanā, gan termiski apstrādātu Hurma veiksmīgi tiek pielietota ne tikai desertos, bet arī sāļo salātu, mērču un uzkodu pagatavošanā.