Puķes, augļi un to burvība!

Persiks

Persiki – sulīgi, maigi, garšīgi un aromātiski augļi, kuri satur ļoti daudz vitamīnu un minerālvielu.

Pie mums tie ir atceļojuši no Ķīnas, pirms 2000 gadu.

Persiki ir visdažādāko izmēru un visdažādāko formu, bet pats galvenais, tie ir neiedomājami garšīgi un noderīgi. Tiem ir brīnišķīgs aromāts. Persiki satur daudz dzelzs sāļu un kālija, tie palīdz cīnīties ar tādām slimībām, kā anēmija, tie normalizē vielmaiņu. Fosfors un kālijs labvēlīgi ietekmē darba spējas un uzlabo atmiņu, labvēlīgi iedarbojas uz galvas smadzeņu darbību un palīdz pārdzīvot nervu un emocionālo spriedzi. Persiku augļus jāēd: ja ir sirds ritma traucējumi, mazasinība, kuņģa saslimšanas ar pazeminātu skābes daudzumu, zarnu trakta atveseļošanai, žultspūšļa stimulācijai. Persiks satur lielu daudzumu C vitamīna.

Ja jūs gribat, lai jums būtu samtaina āda un gribat tādu efektu saglabāt ilgu laiku, lietojiet persikus un tie jums palīdzēs iegūt un saglabāt šādu efektu, jo persiki uzlabo ādas barošanu, palīdz saglabāt mitrumu šūnās, pasargā ādu no novecošanās.

Persiks satur lielu daudzumu ogļhidrātu, pārsvarā cukuru, tāpēc to nav ieteicams lietot cilvēkiem, kuriem ir cukura diabēts. Bet, var neuztraukties tie, kuri seko līdzi savai figūrai, persiks satur maz kaloriju ( vidēji liels auglis satur aptuveni 35 kalorijas) un daudz šķiedrvielu.

Aromaterapeiti apgalvo, ka persika aromāts – lieliska antidepresants. Tas atbrīvo no vienaldzības un apātijas, stimulē smadzeņu darbību, uzlabo atmiņu un koncentrēšanās spējas.

Persiki tirgū un veikalā: kā izvēlēties.

Nogatavojušos persiku izvēlēties ir viegli. Tam ir spēcīga smarža, košas krāsas.

Persiki ir dažādu šķirņu, tie atšķiras ne tikai ar valstīm, kurās tie ir auguši, bet arī ar smaržu un garšu. Gataviem persikiem mīkstumam ir jābūt rozā, baltam vai dzeltenam . Baltais un rozā mīkstums ir vissaldākais, bet dzeltenais – visaromātiskākais.

Gatavos persikos ļoti labi orientējas lapsenes un bites. Droši pērciet tos augļus, pie kuriem tās lido.

Ja, jums ir pagadījušies ne visai gatavi augļi – nepārdzīvojiet! Tie nogatavosies, ja tos dažas dienas paturēsiet istabas temperatūrā. Persiku nogatavošanās procesu var paātrināt, ieliekot tos papīra maisā kopā ar banāniem.

Zinātāji apgalvo, ka visgaršīgākie persiki ir tie, kuriem ir mazliet nepareiza forma.

Veikalos, kad nav sezona, mēs iegādājamies augļus, kuri ir bijuši pakļauti ķīmiskai apstrādei. Ja jūs vēlaties zināt, cik ļoti persiks ir apstrādāts ar ķīmiskām vielām, pārlauziet to uz pusēm. Ja ķīmiskās vielas ir par daudz, kauliņš persika iekšpusē būs sauss un sačokurojies. No tādiem persikiem var izcept pīrāgu, pagatavot kompotu vai ievārījumu. Nekādā gadījumā tos nedrīkst dot bērniem. Ja kauliņš ir neskarts, ēdiet un priecājieties, tikai pirms ēšanas obligāti nomazgājiet.

Nogatavojies persiks – ilgdzīvotāju izvēle.

Ķīna persiks simbolizē ilgdzīvošanu un skaitās viena no galvenajām sastāvdaļām jaunības eleksīra pagatavošanā.

Persikus ļoti bieži iesaka iekļaut veselīgas ēšanas ēdienkartē: svaigi persiki veicina treknas barības pārstrādi, tāpēc persiku deserts sātīgas maltītes beigās būs ļoti noderīgs.

Dietologi iesaka:

  • Persiki nepieciešami slimiem un slimības novājinātiem cilvēkiem, jo tiem ir barojošas un organismu spēcinošs īpašības.
  • Persiku sula palīdz novājinātiem bērniem atgūt spēkus.
  • Persiku sula palīdz pie kuņģa saslimšanām.
  • Persikus var izmantot kā urīndzenošu līdzekli pie nierakmeņu slimībām.
  • Persiki satur kālija sāļus, kuri palīdz pie sirds slimībām, piemēram, sirds ritma traucējumiem.
  • Svaigus persikus var lietot anēmijas ārstēšanai, tie veicina hemoglobīna paaugstināšanos.
  • Pateicoties augstajam A,C un B vitamīnu saturam augļos, tos iesaka lietot saaukstēšanās slimību profilaksei, tie organismam palīdz pielāgoties apkārtējai videi.

Uzmanīgi, persiki!

Uzmanīgi pret aromātiskajiem persikiem jāizturas cilvēkiem, kuriem ir alerģijas, diabēta slimniekiem, cilvēkiem ar noslieci uz aptaukošanos.

 

 

 

 

Auglis – hurma

Ebenkoka dzimtas siltzemju augs hurma (no grieķu valodas “diospyros” – “dievišķais auglis”), kas tiek saukta arī par ebenkoka augli vai persimonu, no botāniskā viedokļa ir pieskaitāma pie ogām. Ebenkoks ir mūžzaļš vai vasarzaļš koks vai krūms, kuru lapas ir līdzīgas lauru lapām un kura zaros nogatavojas hurma, bet pašu koku izmanto galdniecībā un melnkoka ieguvē. Pasaulē visplašāk tiek audzēta japāņu hurma, kuras lielajiem un smagajiem (300 – 500 g) augļiem ir dzeltenoranža krāsa, kuras dzimtene neloģiskā kārtā ir Ķīna, kur to audzē jau vairākus tūkstošus gadu. Pārējā pasaule hurmu iepazina tikai pēc 19. gadsimta. Pēc 19. gadsimta sākās arī japāņu hurmas šķirnes dažādošana, līdz mūsdienām iegūstot vairāk kā divus tūkstošus hurmas šķirņu, piemēram, Izraēlas šaronu, velvetābolu jeb mabalo, Kaukāza, melno un amerikāņu hurmu, kas ir pieejamas teju visā pasaulē, taču liela daļa no tām nemaz nav lietojamas uzturā.

Hurma ir ļoti vērtīgs auglis, jo tās sastāvā ir daudz šķiedrvielas, pektīnvielas, glikoze, proteīni, tanīni, nātrijs, kalcijs, dzelzis, kālijs, jods, varš, magnijs, C vitamīns un beta-karotīns. Hurmas ārstnieciskās funkcijas ir sirds un asinsvadu sistēmas stiprināšana, hipertonijas, mazasinības un vairogdziedzera slimību ārstēšana, gremošanas sistēmas darbības uzlabošana, nervu atslābināšana, zarnu nūjiņu un stafilokoku likvidēšana, klepus un bronhīta ārstēšana, plaušu audzēju un akmeņu profilakse, infekciju un iekaisumu profilakse, urīndzīšana. Hurmu tās bagātīgā glikozes un cukuru sastāva dēļ nav ieteicams lietot cukura diabēta slimniekiem. Nav ieteicams lietot negatavu hurmu tās lielā tanīnu satura dēļ, kas, reakcijā ar kuņģa sulu, gremošanas sistēmā rada praktiski neiznīcināmu, lipīgu masu, kas var novest pie nopietniem veselības traucējumiem vai pat nāves briesmām. Hurmu tās organisko skābju trūkuma dēļ ir ieteicams lietot cilvēkiem, kuriem ir paaugstināts skābes līmenis kuņģī. Hurmu var lietot arī ārīgi furunkulu un brūču ārstēšanā.

Pat japāņu hurmai ir divi paveidi – savelkošā un nesavelkošā hurma, kuras atšķiras gan pēc izskata, gan pēc garšas. Tā kā negatava hurma, neatkarīgi no tās šķirnes un paveida, ir nebaudāma, pat negaršīga tās sīvuma un savelkošās garšas dēļ, to vienmēr ir ieteicams iegādāties gatavu vai negatavu mājās nogatavināt, kam ir pat izstrādātas speciālas nogatavināšanas metodes. Diemžēl transportēšanas nolūkos hurma tirdzniecības vietās visbiežāk nonāk vēl joprojām negatava, tāpēc tās gatavības pakāpei būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība.

Gatavai hurmai ir salda, medum līdzīga garša un želejveidīga konsistence, kuru klāj plāna, gandrīz caurspīdīga miza. Tās kaloriju saturs uz 100 gramiem ir apmēram 70 kcal. Hurmu plaši pielieto kulinārijā – gan svaigu ievārījumu, želeju, kūku, kēksu, pīrāgu, pudiņu pagatavošanā, gan kaltētu punša un etiķa pagatavošanā, gan termiski apstrādātu Hurma veiksmīgi tiek pielietota ne tikai desertos, bet arī sāļo salātu, mērču un uzkodu pagatavošanā.